Articles

Mazais ģimenes stallis aicina pavadīt laiku svaigā gaisā kopā ar zirgiem. Saimniece Māra ir meitene no lielpilsētas, kura no klusā centra Rīgā vienā brīdī, kopā ar vīru Rihardu un bērniem, pārvācās uz lauku mājām “Ezernieki” Vārpu ciemā Baldones tuvumā. Divdesmit gadu laikā ar ģimeni šeit izveidojusi atpūtas vietu ar zirgiem “Bērīts”. Māra ir arī gide un kopš 2000.gada vada ekskursijas ārvalstu tūristiem Latvijā, kā arī Latvijas tūristiem ārvalstīs latviešu, krievu, itāliešu valodās. Stallī “Bērīts” iespējams apskatīt dažādu šķirņu zirgus, doties izbraucienā ar zirgu ratos vasarā un kamanām ziemā. Tiek piedāvātas gan individuālas aktivitātēs, gan pasākumu organizēšana lielām viesu grupām. Šī ir vieta, kur svinēt svētkus, noorganizēt koncertu vai sacensības, kā arī pabūt klusumā brīvā dabā. Iespējams gatavot uz ugunskura un cept pankūkas. Ar zirgiem var doties pastaigās un organizēt foto sesijas.

Tiekamies saulainā pavasara dienā saimnieces pagalmā, kur uz ugunskura vārās zupa un kūp zāļu tēja. Ap vecajām lauku mājām zied ābeles un ceriņu. Apsēžamies pie āra koka galda sarunai par zaļu saimniekošanu laukos un ilgtspējīgu tūrismu.

Māra, kas ir tas īpašais, kāpēc tūristi atrod stalli “Bērītis” un brauc šeit atpūsties?

Iespējams uzrunā tas, ka esam neliels ģimenes uzņēmums un varam nodrošināt katram viesim individuālu pieeju. Godīgi sakot, pati skatoties atpūtas vietas, izvēlos šāda tipa. Mēs visu esam veidojuši tā, lai mums pašiem patiktu. Domāju, ka cilvēkus uzrunā arī aktivitāšu daudzveidība, jo ir gan zirgi un aktivitātes, kas saistītas ar tiem, gan gatavošana un mielošanās ar uz uguns gatavotu ēdienu svaigā gaisā. Mūsu klients pārsvarā ir ģimenes ar maziem bērniem. Viņiem visiem šeit ir ko darīt. Pašā sākumā mēs sevi nemaz īsti nereklamējām. Cilvēki mūs paši atrada. It sevišķi pilsētnieki tepat Pierīgā, blakus galvaspilsētai, bija priecīgi pavadīt laiku brīvā dabā.

 

Ja mēs runājam par zirgu treniņiem un iespēju doties izjādē ar zirgu, tad ņemot vērā staļļu daudzumu apkārtnē, konkurence ir jūtama. Taču, ja mēs atgriežamies pie šīs mūsu piedāvātās individuālās pieejas tet-a-tet, tad nemaz tik daudz līdzīgu piedāvājumu tuvākajā apkārtnē nav. Par konkurenci neuztraucos. Konkurence ir attiecībā uz zirgiem, bet runājot par visu pārējo – mums ir izaugsmes iespējas. Varam daudz ko interesantu piedāvāt gan tiem, kas grib un tiem, kas nemaz negrib būt uz zirga. Es apkārtējos tūrisma objektus patiesībā neuztveru kā konkurentus, bet kā savus līdzgaitniekus. Mums nav jākaro vienam ar otru, bet vienam otram jāpalīdz. Varbūt kādā brīdī es nevaru paņemt pie sevis stallī kādu klientu, bet var kāds cits – tas nekas. Viss būs forši! Ir lietas, ko es pati zinu - man ir jāuzlabo un uz to es arī koncentrējos.

 

Mēs sākām ar diviem un izaugām līdz tādam nopietnam starptautiskam baram (smejas).
Mūsu pirmie zirgi bija bērīši – brūnā krāsā. To arī nozīmē nosaukums “Bērīts”.
Sākumā paņēmu pirmo zirgu meitai, bet vienu jau nevarot turēt. Tad parādījās arī otrais un trešais. Tā mēs izaugām līdz piecpadsmit. Visi zirgi “atnāca paši”. Neviens nav speciāli pirkt vai meklēts. Pēdējo zirgu vispār man uzdāvināja dzimšanas dienā. Nu kā Tu viņu neņemsi!
Man ir zirgs, kurš zīmē, vārdā Roderiks. Tā kā viņš bija pirmais kumeliņš manā mūžā un izrādījās, ka viņam patīk visādas spēlītes un pat uzstāšanās. Viņš iemācījās turēt mutē otu un tā mēs sākām gleznot. Mums ir ko parādīt! Ir gan Latvijas brūnais bērīts, gan sporta un darba zirgi, gan vācu Vestfāles šķirnes smalks zirgs un arābiņš. Mēs te varam veselu lekciju novadīt par to kādi ir zirgi un ko ar viņiem var darīt.

 

Tie ārvalstu viesi, kas ir nokļuvuši pie manis parasti ir pateicoties tam, ka es strādāju ar ārzemniekiem. Otrs, ārzemniekus pie manis atved latvieši, kas bijuši mani viesi. Tas ir marketinga jautājums. Piemēram, Sicīlijā ir tāda pilsēta Taormina – visi to zina! Taču tai blakus es vēl divas ļoti līdzīgas pilsētiņas ar cietokšņiem, bet atšķirība ir tāda, ka pirmajā ir ieguldīts liels darbs marketinga aktivitātēs. Tas ir tā kā ar Rīgas Melno balzamu. Kas viņā ir tik īpašs? Viņam ir stāsts, kurš ir izstāstīts visai pasaulei. Cik Tu daudz pats par sevi stāstīsi un lielīsi arī būs noteicoši. Tas ir tāpat kā ielas reklāmas – tās zib un zib, nozib 25 vai 50 reizes, bet 51.reizē Tu tiešām nopērc, jo zemapziņā tās a  Tevi ir runājušas ilgstoši. Pierīgas tūrisms ir jauns produkts. Vēl nav tik labi zināms un izprotams pat vietējiem. Ārvalstu auditorijai tā popularizēšanai ir jāstrādā kopā ar tūroperatoriem, kuri strādā Latvijā ar ienākošo tūrismu. Piemēram, jau šobrīd vajadzētu sagatavot piedāvājumu, kas būtu nākošajam 2025.gadam. Atdeve tam varētu būt pēc diviem gadiem. Respektīvi, tā ir reklāma un protams infrastruktūra, kā turp var nokļūt. Uz Baldoni var ļoti ērti aizbraukt. Tā ir nepārtraukta atgādināšana par sevi. 

Par stalli “Bērīts” jāsaka, ka esam vēl maz pazīstami, lai gan informācija par mums bijusi dažādās vietās un arī svešvalodās. Tomēr pie reklāmas ir jāstrādā, lai tā būtu īsa un konkrēta – interesanta ārzemniekam. Ārvalstu viesi pavada vienu, divas dienas noteikti Rīgā un trešajā dienā jau vēlas apskatīties vēl kaut ko. Būtu lieliski, ja viņš brauktu ne tikai uz Jūrmalu vai Rundāli, bet iebrauktu vēl Pierīgā, jo šeit ir tiešām daudz ko redzēt. Taču tam nepieciešams skaidrs dienas vai pusdienas piedāvājums.

 

Atjaunojot šo māju izjutu cik daudz iepriekšējie saimnieki ir ieguldījuši šajā vietā – tur ir viņu visa dzīve. Es ticu, ka lietas māk stāstīt savus stāstus. Muzeja “Rīgas jūgendstila centrs” krājumā glabājas daudz interesantu priekšmetu un tam ir izveidots cikls “Muzeja lietu stāsti”. Tur par katru lietu ir īpašs stāsts. Tas ir tik interesanti, jo tā lieta uzreiz paliek vērtīga. Nu lūk līdzīgi arī šeit – man nav vienkārši kaut kāda lauku mājiņa, kurā es dzīvoju un pagalms ar zirgiem. Šeit ir vesels stāsts. Šeit ir veselas trīs paaudzes, pat četras, kuras te ir ieguldījušas milzīgu darbu un enerģiju. Arī mēs nu jau 20 gadus šeit esam ieguldījuši savu enerģiju un darbu, tāpēc man tas ir svarīgi. Ja Tu neapzinies to, kas ir bijis, Tu vari pieļaut ļoti smagas kļūdas nākotnē, jo iepriekšējās paaudzes iespējams jau izgāja tam cauri. Varbūt ieklausies, paskaties un novērtē.

Piemēram, es tikko biju Sardīnijā ciemos pie vienas ģimenes un arī viņiem ir ļoti svarīga šo ģimenes vērtību saglabāšana. Mani patiesi interesē kā cilvēki tur Sardīnijā dzīvo un viņu stāsts. Šajā ģimenē viesojos pie kundzes, kuru šajā braucienā satiku tikai otro reizi dzīvē. Viņa man uzdāvināja savas mātes austo un izšūto dvieli – tā ir viņas relikvija, ko viņa man uzdāvināja, lai es tālāk nesu šo stāstu uz Latviju. Es to uzskatīju par augstāko apbalvojumu. Tas ir svarīgi -atcerēties un neaizmirst!  

 

Uiii…..Zaļi un atbildīgi saimniekot ir grūti, jo Tev ir jārēķinās ar visiem, sākot jau no skudriņas līdz sevi pašu.  Respektīvi, lai nedarītu pāri nevienam, ir tiešām gudri jāsaimnieko. Man viena zāļu sieviņa teica – “Tu paskaties, kas Tev apkārt aug! Tas viss Tev ir vajadzīgs. Nevajag to iznīcināt!”

Man tagad jau liekas pat smieklīgi, kad cilvēki sūdzas, ka kurmis visu uzracis vai zemesvēzis apēdis augu saknes. Nu lūk – Tev jāmāk ar viņu sadzīvot. Tā ķēdīte ir tāda, ka visiem vienam ar otru jāsadzīvo. Vienam otrs jāapēd dažkārt (smejas). Zaļā dzīvošana ir tāda, ka Tev ir jādomā, lai minimāli nodarītu pāri citiem un ieguvumi arī būtu visiem.

Pastāstīšu vienu primitīvu stāstu. Lapsai ir lapsēni un viņa nāk zagt vistas. Kā Tu vari dusmoties uz mammu, kura grib pabarot savus bērnus. Risinājums, lai visi būtu laimīgi? Veco vistu, kura vairs nedēj olas un zupā arī vairs neder, jo gaļa būs cieta, jāatdod lapsai un viņa neklups virsū citām vistām. Tā ir tā dabas nodeva. Es ne uz vienu nedusmojos. Zalkši man sadēja olas siltumnīcā. Kamēr viņi izšķilsies tomātus tur neliksim, kaut arī tomāti viņiem nemaz netraucētu. Tev ir jābūt iejūtīgam pret visu apkārtējo dabu – augu, putnu, dzīvnieku. Te egoismam nav vietas.  Tev ir jādomā par visu uzreiz domā globāli. Tu iznīcini mušiņas, kuras izrādās apputeksnēja mušiņas, utt. Tu esi daļa no ķēdes posma un ja Tu to pārrauj, visa piramīda sabrūk. Mans dzīves moto ir šāds.